Read about Quaker beliefs and practices in
Draugu reliģiskā sabiedrība (kveikeri)
Contents
3. Vēsture
Kveikeru kustības pirmsākumi ir meklējami 17.gs. Anglijā. Kustības izveidē noteicoša loma bija Džordžam Foksam. Viņa sludināšanas iespaidā, kā arī tā iemesla dēļ, ka oficiālās baznīcas paspārnē ļaudis neguva ne garīgu, ne intelektuālu piepildījumu, daudzi cilvēki sāka nākt kopā, lai tiktos klusumā un pielūgsmē un sagaidītu dzīvu saskari ar Svēto Garu. Tieši šie meklētāji kļuva par pirmajiem Džordža Foksa līdzgaitniekiem, kurus kopīgi piedzīvotais un apziņa, ka Svētais Gars ir klātesošs viņu sirdīs un dzīvēs, saliedēja reliģiskā sabiedrībā. Viņiem bija radusies izpratne, ka nepastarpināta Dieva atskārsme un viņa dzīvā klātesamība nav tikai vēsturisks fakts, bet ka tā ir tagadnes realitāte.
Pirmie kveikeri tapa vajāti. Ir saskaitīts, ka laika posmā no 1650.-1689.g. aptuveni 15 tūkstoši Draugu bija ieslodzīti cietumos, 198 tika izsūtīti katorgā, 338 nomira ieslodzījuma vietās vai no saņemtajiem ievainojumiem. Tomēr nekas nespēja salauzt viņu garu un tieksmi pavēstīt patiesību par katra cilvēka spēju piedzīvot sastapšanos ar Dievu. Tas tikai veicināja kveikeru kopu skaita pieaugumu 17. un 18.gs. Eiropā un Ziemeļamerikā.
18.gs. kveikeru sākotnējā dedzība sāka manāmi pierimt. Kustībai, kura vēl nesen sludināja ko pilnīgi jaunu, patiesību apliecinošu, pakāpeniski parādījās sektantisma iezīmes. Tā pilnībā pievērsās rūpēm par savām tradīcijām un savu piekritēju darbības regulēšanai. 18.un 19.gs. sākumā kveikeri kļūst par “savādniekiem”, kuri neuzticīgi raugās uz apkārtējo pasauli, valkā atšķirīgu apģērbu un visus cilvēkus uzrunā tikai uz “tu” (vecangliskais “thee”). Kaut arī ikviens varēja piedalīties kveikeru tikšanās, maz bija tādu cilvēku, kurus kveikeri spēja ieinteresēt.
Pakāpeniski, jau no 19.gs. sākuma, kveikeri atkal sāka vērst savu uzmanību uz pasauli – uz to, kas notiek ārpus viņu šaurā loka. Viņi kļuva arvien atvērtāki citu tradīciju reliģiskiem un sabiedriskiem uzskatiem. 19.gs. beigās vairāki kveikeri secināja, ka Draugu sabiedrība ir kļuvusi pārāk pašapmierināta un pārāk noslēgusies sevī. Pateicoties tam, ka šajā posmā kveikeri spēja apzināties savu līdzību ar citiem kristiešu sektantiem, šīs aizdomīguma barjeras tika pārvarētas un kveikeri sāka plaši sadarboties savos centienos veicināt visas sabiedrības atveseļošanos. Tomēr konservatīvāko kveikeru vidū bija vērojama nelabvēlīga attieksme, jo viņi bažījās, ka tamlīdzīga aktīva darbošanās un atvērtība tā laika populāro evanģēlisko atmodas kustību teoloģijai atstās negatīvu iespaidu uz kveikerismu. Beigu beigās Ziemeļamerikā visas šīs domstarpības noveda pie kveikeru kustības sašķelšanās vairākās apvienībās, kuru daži atzari ir saglabājušies līdz pat mūsdienām.
Jau ilgāku laiku, lai veicinātu dažādo kveikerisko tradīciju savstarpējo sapratni, tiek organizētas sapulces un tikšanās, un, kaut arī šodien šādas teoloģiskas konferences nav īpaši vieglas, tomēr ir vērojams, ka tiek rastas plašākas sadarbības iespējas. Šī jaunā virziena meklējuma vai atdzimšanas ideja radās Mančesteras nacionālajā konferencē 1895.gadā, kur, aktīvi piedaloties Džonam Rauntri (1868.-1905.g.), Draugi apzinājās nepieciešamību pārskatīt savas kustības lomu 20.gs. un vienoties par jaunu, plašāku redzējumu. Ar to iesākās liberālākas, uz ārpasauli vērstākas kveikeru virzības uzvaras gājiens.
